Par projektu

Terminam lingvistisks mūsdienu zinātniskajā praksē ir nostiprinājušās divas savstarpēji saistītas nozīmes. Tas tiek lietots, domājot un runājot, pirmkārt, par valodniecību, otrkārt – par valodu un tai raksturīgo.

„Lingvistiskā karte” ir lietotnes „Latviešu valodniecības attīstība: informatīvi izglītojoša elektroniskā karte” saīsināts nosaukums. Lietotne ir veidota kā elektronisks informatīvs mācību palīglīdzeklis latviešu valodniecībā, sniedzot latviešu valodniecības vēstures izklāstu hronoloģiskajā, tematiskajā un nozaru, apakšnozaru un personāliju aspektā.

„Lingvistiskajā kartē” pašlaik ievietotas 230 satura vienības par personālijām, notikumiem, vietām, turpinājumizdevumiem un korpusiem. Informāciju papildina bagātīgs ilustratīvais materiāls (audio un video teksti, attēli un valodas piemēri). Piedāvāti arī 7 tematiski tūrisma maršruti Latvijā.

Apzīmējumu latviešu valodniecība ir iespējams izprast dažādi. Ar to var saprast visu, kas rakstīts par latviešu valodu. Par „latviešu valodniekiem” mēdz saukt tos, kas Latvijā nodarbojas ar jebkuras valodas izpēti. Reizēm arī tos, kas ir pētījuši latviešu valodu citās zemēs. Šajā projektā aiz vārdiem „latviešu valodniecība” un tās vēsture slēpjas visai plašs tēmu loks: gan latviešu valodas, gan tās izpētes vēsture (notikumi, personas, atsevišķi izdevumi, viss, kas tā vai citādi ir nozīmīgs latviešu valodas vēsturē).

Lietotne piedāvā laika un telpas ziņā plašu informāciju. Latviešu valodniecības attīstības raksturošanai ir piedāvāti četri vēstures periodi kopš 13. gs. līdz pat šodienai:

  • 1) latviešu rakstu valodas rašanās periods (13.–16. gs.);
  • 2) latviešu valodniecības agrīnais periods (17.–19. gs. vidus);
  • 3) latviešu valodniecības vidējais periods (19. gs. vidus–20. gs. vidus);
  • 4) latviešu valodniecības mūsdienu periods (kopš 20. gs. 60.gadiem).

Pētnieki par latviešu valodu ir interesējušies gan Latvijā, gan daudzviet citur pasaulē, arī svarīgi notikumi bijuši dažādās zemes malās. Projekta saturs ir plašāks par šauro jēdziena „latviešu valodniecība” izpratni, jo ietver latgaliešu rakstu valodas rašanos un attīstības aprakstu, nav atstāti novārtā vēl vienas Latvijas valodas – lībiešu valodas – vēstures un pētniecības fakti. Tādējādi ir mēģināts aptvert dažādus valodas un valodniecības vēstures aspektus, kas gadsimtos veidojuši un veido arī šodien mūsdienu latvieša etnisko un lingvistisko identitāti.

Pašlaik beidzies „Lingvistiskās kartes” izstrādes pirmais posms. Satura vienību skaits tiks papildināts, lai aptvertu arī to materiālu, kas pagaidām palicis neaplūkots. Tā kā valodniecības un valodas attīstības process ir nepārtraukts, šāda veida izstrādnes ir kontinuitīvas: nepieciešamība paplašināt un padziļināt karti ar jauniem faktiem vienmēr būs aktuāla. Tomēr arī pašlaik „Lingvistiskā karte” lasītāju ieved pietiekami pabeigtā un interesantā valodas un valodniecības pasaulē.

Lietotni var izmantot gan vidusskolas skolēni un humanitāro studiju programmu studenti, gan latviešu valodas pedagogi, arī studenti, kas ārvalstu augstskolās apgūst latviešu valodu, un visi, kam interesē dažādi valodas jautājumi.

Priekšlikumus, ierosinājumus un pamanītās neprecizitātes sūtīt uz agentura@valoda.lv ar norādi „Lingvistiskā karte”.

Kartes veidotāji

Autoru kolektīvs

  • Pēteris Vanags, Dr. habil. philol. (zinātniskais vadītājs un redaktors)
  • Edmundas Trumpa, Dr. philol
  • Benita Laumane, Dr. habil. philol.
  • Dace Markus, Dr. habil. philol.
  • Ilga Šuplinska, Dr. philol.
  • Valts Ernštreits, Dr. philol.
  • Sanda Rapa, Dr. philol.
  • Iveta Pūtele, Dr. philol.
  • Anna Frīdenberga, Dr. philol.
  • Agita Kazakeviča, Mg. philol.

Recenzentes

  • Ieva Ozola, Dr. philol.
  • Zaiga Ikere, Dr. habil. philol.

Literārā redaktore

  • Ieva Jansone

Pasūtītājs

  • Latviešu valodas aģentūra

Izstrādātājs

  • SIA „Maplant”




© Latviešu valodas aģentūra, 2017

Darba autortiesības ir aizsargātas saskaņā ar LR „Autortiesību likumu”.

Darba publicēšana jebkurā drukātā vai elektroniskā formā kopumā vai pa daļām, tā izdošana, izplatīšana plašsaziņas līdzekļos, kā arī kopēšana bez Latviešu valodas aģentūras rakstiskas atļaujas ir aizliegta.

Kartes lietošanas pamācība

Lingvistiskā karte ir digitāla datubāze, kurā apvienota informācija par dažādiem ar valodniecību saistītiem notikumiem, personībām un vietām. Informācija ir grupēta aprakstošajos blokos, literatūras avotos un mediju failos. Papildus katram šķirklim kartē ir atzīmēta laikā un telpā sasaistīta informācija vai notikums, kas ir nozīmīgs konkrētam šķirklim.

Lingvistiskajā kartē visas sadaļas ir aktīvas, un tas nozīmē, ka ar datora peli var aktivizēt jebkuru sadaļu vai saiti. Šķirkļi ir grupēti pēc personālijām, publikācijām, notikumiem, vietām un nozarēm. Papildus šķirkļiem ir piedāvāti arī vairāki iespējamie tūrisma maršruti Latvijā ar lejupielādējamu un izdrukājamu pārskata karti. Jums ir iespēja jebkuru šķirkli atrast arī piedāvātajā meklētājā, ierakstot kādu daļu no šķirkļa nosaukuma un aktivizējot atrastos rezultātus.

Visi šķirkļi ir sasaistīti savā starpā ar saitēm, ja vien tajos ir iespējama šāda sasaiste. Tas paver nebeidzamas ceļošanas iespējas no viena šķirkļa uz citu.

Karti ir iespējams pietuvināt vai attālināt ar kartes labajā stūrī izvietotām pietuvināšanas un attālināšanas pogām, vai arī izmantojot datora peles rullīti, bīdot to uz priekšu vai atpakaļ, tādējādi palielinot vai samazinot kartes skata mērogu. Ikviena kartes ikona ir aktivizējama, uz tās nospiežot ar datora peli vai arī aktivizējot to laika skalā, kas arī ir pārbīdāma pa labi vai kreisi laikā, kā arī pietuvinot konkrētu datumu vai attālinoties līdz pat gadsimtiem, bīdot uz priekšu vai atpakaļ datora peles rullīti.

Iedrošinām ikvienu kartes lietotāju aktivizēt maksimāli daudzas kartes sadaļas, lai gūtu iespējami plašāku priekšstatu par lingvistiskajā kartē iekļautajiem šķirkļiem un to kopsakarībām valodniecības attīstības procesā.

Lai ikvienam kartes lietotājam būtu skaidra kopējo šķirkļu nozīme valodniecības attīstībā, iesakām sadaļā „Par projektu” izlasīt projekta zinātniskā vadītāja profesora Pētera Vanaga ievadrakstu „Latviešu valodas un valodniecības vēsture”.

Latviešu valodas un valodniecības vēsture

Pārskats

Ievads

Apzīmējumu „latviešu valodniecība” ir iespējams izprast dažādi. Ar to var saprast visu, kas rakstīts par latviešu valodu. Par „latviešu valodniekiem” mēdz saukt tos, kas Latvijā nodarbojas ar jebkuras valodas izpēti. Reizēm arī tos, kas ir pētījuši latviešu valodu citās zemēs. Šajā projektā aiz vārdiem „latviešu valodniecība” un tās vēsture slēpjas visai plašs lauks – gan latviešu valodas, gan tās izpētes vēstures aspekti: notikumi, personas, atsevišķi izdevumi, viss, kas tā vai citādi ir nozīmīgs latviešu valodas vēsturē. Protams, faktu jeb šķirkļu skaits ir ierobežots, izvēlēti tikai pēc projekta autoru domām svarīgākie.

Projekta ietvars ir plašs gan laika, gan telpas ziņā. Latviešu valodas dotumi fiksēti kopš 13. gs. līdz pat šodienai, pētnieki par latviešu valodu ir interesējušies gan Latvijā, gan daudzviet citur pasaulē, svarīgi notikumi arī bijuši dažādās zemes malās. Projekta saturs ir plašāks par šauro izpratni par „latviešu valodniecību”, jo ietver arī latgaliešu rakstu valodas rašanos un attīstības aprakstu. Turklāt nav atstāti novārtā vēl vienas Latvijas valodas – lībiešu valodas – vēstures un pētniecības fakti. Kaut arī tradicionāli tā ir „somugristikas” sastāvdaļa. Tādējādi mēģināts aptvert dažādus valodas un valodniecības vēstures aspektus, kas gadsimtos veidojuši un veido arī šodien mūsdienu latvieša etnisko un lingvistisko identitāti.

Latviešu valodniecības vēsture šai pārskatā dalīta četros periodos, kas atspoguļo valodas un valodniecības attīstību:

  • 1. Latviešu rakstu valodas rašanās periods (13.–16. gs.) – kura laikā parādās tikai pirmās fiksētās ziņas par latviešu valodu, kā arī pirmie raksti, taču valodniecisku darbu vēl nav.
  • 2. Latviešu valodniecības agrīnais periods (17. gs.–19. gs. vidus) – tas ir agrīno deskriptīvo gramatiku laikmets, kad pakāpeniski uzkrātas ziņas un izpratne par latviešu valodu.
  • 3. Latviešu valodniecības vidējais periods (19. gs. vidus–20. gs. vidus) – kad valodas aprakstiem lielā mērā raksturīga salīdzināmi vēsturiskā metode.
  • 4. Latviešu valodniecības mūsdienu periods (kopš 20. gs. 60. gadiem) – ar metodiski daudzveidīgu pieeju, kad radušās un attīstījušās dažādas valodniecības apakšnozares, kas apkopo un analizē valodas materiālu visā tā daudzveidībā.

1. Latviešu rakstu valodas rašanās periods (13.–16. gs.)

Valodniekiem nav vienota viedokļa, no kura brīža var runāt par „latviešu valodu”, kas izveidojusies no agrākiem valodas posmiem, un kad šī valoda izplatījusies pa visu mūsdienu latviešu valodas teritoriju. No vēstures un arheoloģijas liecībām zināms, ka 12.–13. gs. šai zemē dzīvojušas austrumbaltu ciltis – latgaļi, sēļi, zemgaļi, rietumbalti – kurši, kā arī Baltijas somu valodā runājošie lībieši. Arheoloģiskās kultūras atšķirības ir redzamas veiktajos izrakumos, bet valodas atšķirības nav nosakāmas, jo neeksistē nekādi šo cilšu valodu pieraksti. Vēsturnieki, arheologi, valodnieki tomēr ir vienisprātis, ka latviešu tautība un līdz ar to valodas kopība veidojusies apt. 13.–15. gadsimtā Livonijas teritorijā, kas visai līdzīga mūsdienu Latvijas apveidiem. Pēc tradicionālā valodnieku viedokļa nozīmīgākā loma latviešu valodas izveidē bija latgaļu cilts valodai, kas kļuva par pamatu tautības valodai. Cik vecas ir 19.–20. gs. fiksētās dialektu un izlokšņu atšķirības, nav skaidri nosakāms, jo trūkst rakstu liecību par to attīstību. Katrā ziņā daļa no tām ir vecāka par 16.–17. gs., kad minētas patskaņu un divskaņu atšķirības starp vidus un augšzemnieku dialektu.

Līdz ar vācu ekspansiju Baltijā un Livonijas izveidošanos parādās arī pirmie latviešu valodas pieraksti. Visagrākais no tiem ir fiksēts Indriķa Livonijas hronikā (1225–1227), kad latgaļu virsaitis Rūsiņš 1212 Cēsu mestru Bertoldu nosaucis par „savu draugu” (draugum suum). Vārdam ir latīņu valodas galotne, taču sakne ir atpazīstama un saskan ar mūsdienu valodā lietojamo. Lielāko latviešu valodas dotumu daļu 13.–15. gs. tomēr veido nevis sugasvārdi, bet īpašvārdi – vietvārdi un personvārdi. Arī tie sniedz ziņas par valodu, kaut visai ierobežotā apjomā. 15. gs. beigās Rīgas amatnieku apvienību grāmatās parādās pirmie latviešu valodas sugasvārdu pieraksti – mate [māte], scewe [sieva], bet 16. gs. pirmajā pusē arī pirmie plašākie lietišķie teksti, kuros jau redzama zināma latviešu rakstu tradīcija.

Ar šo pašu laiku saistāmi arī agrākie saglabājušies reliģisko tekstu pieraksti. Vēl pirms reformācijas var būt uzrakstīta t.s. Gisberta tēvreize (1507), ar katolisko tradīciju tieši saistīta arī Prūsijā mūka Simona Grūnava pierakstītā tēvreize. Nozīmīgākā loma latviešu rakstu valodas veidošanā bija luteriskajai reformācijai, kas 1517 sāka izplatīties arī Livonijā. Jau 1525 ir ziņas par agrāko grāmatu latviešu valodā, kas iespiesta Vācijā, taču aizturēta tolaik katoliskajā Lībekas pilsētā un līdz Rīgai tā arī laikam nav nonākusi. 16. gs. 20.–30. gados Rīgā radīti pirmie plašākie reliģiskie teksti latviešu valodā – perikopes, dziesmu grāmata, katehisms, kas gan vēl izplatījušies tikai rokrakstos. Tomēr kāda daļa no šiem tekstiem varēja būt arī iespiesta, kā to liecina 1550 Sebastiāna Minstera „Kosmogrāfijā” ievietotās t.s. Hāzentētera tēvreizes analīze. Šī tēvreize ir vecākais pašlaik zināmais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā.

Latviešu zemēm pēc Livonijas kara (1558–1583) nonākot Lietuvas–Polijas valdīšanā, aizsākās pretreformācijas darbības ar centieniem izplatīt katolismu vienkāršajai tautai. Viens no šo centienu rezultātiem bija agrākā saglabājusies grāmata latviešu valodā – katoļu katehisms (1585). Tajā pašā laikā par luterisma nostiprināšanu rūpējās arī Kurzemes pirmais hercogs Gothards, ar kura atbalstu iznāca pirmā luterāņu baznīcas rokasgrāmata latviešu valodā (1586–1587). Līdz ar šiem izdevumiem var sacīt, ka ir izveidojusies pirmā latviešu rakstu valodas tradīcija. Tā turpinās arī 17. gs. sākumā, kad iznāk pirmā Rīgā latviski iespiestā grāmata – luterāņu rokasgrāmatas otrs izdevums (1615). Ir beidzies latviešu valodas sākotnējās alfabetizācijas process – radīta tās pieraksta forma, kas gan vēl ir visai tālu no apmierinošas.

2. Latviešu valodniecības agrīnais periods (17. gs.–19. gs. vidus)

Lai uzlabotu latviešu rakstu valodu, bija nepieciešama labāka pašas valodas sistēmas izpratne. 17. gs. vēl nebija īpaši izglītotu valodnieku, tāpēc pie lietas ķērās tie, kam bija nepieciešamība un kaut nedaudz teorētiskas izpratnes. Tie bija garīdznieki, jo valoda bija viņu darba instruments, savukārt lingvistisko zināšanu minimumu viņi bija apguvuši, mācoties latīņu, grieķu un arī citas valodas. Viņu darbību var dēvēt par misionāru valodniecību, līdzīgi kā tas notika Amerikā un citviet ārpus Eiropas, kur kristietības izplatīšana sākās ar vietējo valodu apgūšanu un gramatiku rakstīšanu.

Pirmais, kas atstājis lingvistiskas piezīmes par latviešu valodas fonētiku un gramatiku, ir Georgs Mancelis, kurš par to raksta jau savas rokasgrāmatas „Lettisch Vademecum” (1631) ievadā. Viņš ir arī pirmais, kas izdevis savdabīgu latviešu valodas mācību grāmatu trīs daļās – alfabētisku vācu-latviešu vārdnīcu „Lettus” (1638), ko papildina tematiska vārdnīca „Phraseologia Lettica” un desmit sarunas latviešu valodā ar tulkojumiem. Tajā pašā laikā (ap 1630) ir tapis pirmais latviešu valodas gramatikas apraksts mācību nolūkiem – Johana Georga Rēhehūzena „Manuductio” , kas izdota nedaudz vēlāk (1644).

Tomēr šī pirmā gramatika bija visai primitīva un neprecīza, tāpēc saņēma pelnītu kritiku un drīz tika aizmirsta. Daudz pilnīgāka izpratne par latviešu valodu bija radusies Kurzemē dzimušajam un starp latviešiem dzīvojušajam Kristoforam Fīrekeram, kas atdzejojis daudzas baznīcas dziesmas, sagatavojis latviešu-vācu vārdnīcas manuskriptu, kā arī apkopojis materiālus gramatikai. Šie materiāli nonāca vairāku cilvēku rokās, taču, ko ar tiem darīt, vislabāk saprata toreizējais Kurzemes superintendents Heinrihs Ādolfijs, kas ar dažu līdzstrādnieku palīdzību sagatavoja izdošanai gramatiku „Erster Versuch” (1685) . Tā kļuva par pamatu latviešu valodas aprakstīšanai uz nākamiem simts gadiem.

Darbošanās ar latviešu valodu praktiskiem nolūkiem 17. gs. bija kļuvusi visai izplatīta. Par to liecina ne tikai minētie, bet arī citi saglabājušies leksikogrāfiskie un gramatiskie manuskripti. To vidū izceļams Johans Langijs, kura atstātā gramatika un vārdnīca lielā mērā atspoguļo tā laika Lejaskurzemē runāto valodu.

Valodas izpratnes un aprakstu mērķis bija ne tikai sagatavot labākus mācību materiālus, bet arī uzlabot pašu rakstu valodu. 17. gs. ir laiks, kad notika nozīmīgas pārmaiņas, galvenokārt rakstībā. Pirmais rakstību pārveidoja Georgs Mancelis, viņa rakstībā tika iespiestas arī grāmatas. Kristofors Fīrekers piedāvāja vēl radikālāku reformu, taču, tieši tās būtiskās atšķirības dēļ no vācu rakstības, to pilnībā neieviesa. Kad gadsimta otrajā pusē tika gatavots Bībeles tulkojums, bija nepieciešama vienota un skaidra nostāja par rakstību tajā. To arī panāca vairākās t.s. Bībeles komisijas sēdēs (1683–1684), par kurām gan ir tikai netiešas liecības. Vienotā rakstība 1685 parādījās ne vien Bībeles izdevumā, bet arī pirmajā Jelgavā iespiestajā latviešu grāmatā – jaunajā baznīcas rokasgrāmatā „Vermehretes Lettisches Hand=Buch”.

Bībeles tulkojums, ko veica Ernsts Gliks, ne vien iespaidoja jaunās rakstības izplatīšanos, tas bija arī neatsverams stūrakmens visai latviešu rakstu (un arī runas) valodai tās tālākā attīstībā. Bībeles leksika, metaforas, frazeoloģija, sižeti ir kļuvuši par neatņemamu latviešu valodas un kultūras sastāvdaļu. Pilnīgi jauns Bībeles tulkojums ir iznācis tikai nupat (2012).

Ar Bībeles tulkojumu, it īpaši ar tā pārlaboto otro izdevumu (1739), latviešu rakstu valoda bija ieguvusi stabilu formu un normas avotu uz nākamajiem simts gadiem. Tagad nozīmīgākais darbs bija rakstu valodas izplatīšana un dažādošana, kā arī tālāka valodas aprakstīšana. Lasītprasmes veicināšanā sākotnēja nozīme bija jau zviedru laikā 17. gs. beigās dibinātajām skolām Vidzemē, taču īpašu ietekmi uz to atstāja hernhūtiešu kustība, kas izplatījās Vidzemē, sākot ar 18. gs. 30. gadiem. Tās iespaidā lasītprasme un tad arī rakstītprasme kļuva par parastu lietu šajā apvidū. Nozīmīga vieta procesā bija Valmiermuižas skolotāju semināram (1738–1745), kas sagatavoja pirmos skolotājus zemnieku skolām.

18. gs. populāro apgaismības ideju ietekmē paplašinājās arī latviešu rakstu saturs. Latviešu valodā nu varēja lasīt ne tikai par reliģiskām lietām, bet arī iegūt padomus zemkopībā, lopkopībā, augļkopībā, mājsaimniecībā, medicīnā. Tieši medicīniska rakstura padomi ietverti arī pirmajā latviešu valodā iznākušajā turpinājumizdevumā „Latviešu Ārste”. Tās tulkotājs bija Jākobs Lange. Parādījās pirmie laicīgās daiļliteratūras izdevumi, kuru autors bija Gothards Frīdrihs Stenders, visnozīmīgākais gadsimta latviešu kultūras darbinieks.

G.F. Stenders bija ne tikai literāts, bet arī valodnieks. Tieši viņš ar saviem darbiem „Neue vollständigere lettische Grammatik” (1761) un „Lettische Grammatik” (1783) radīja pirmo izsmeļošāko latviešu valodas aprakstu, tajā ietverot arī ziņas par izloksnēm, frazeoloģiju, folkloru un mitoloģiju. Stendera nopelns ir arī viņa vārdnīcas, no kurām plašākā ir „Lettisches Lexikon” (1788), kurā autors, izmantodams jau agrāk iznākušās K. Elversa (1748) un J. Langes vārdnīcas (1772–1777), papildinot tās ar citiem materiāliem, radījis darbu, kas droši kalpoja nākamos simts gadus.

Jau 17. gs. vidū latviešu zemes tika sadalītas divās daļās, kas nonāca dažādu kultūru iespaidā. Vidzemes rietumdaļa, kā arī Kurzeme kļuva vai palika pārsvarā luteriskas un vācu kultūras ietekmē, taču Vidzemes austrumdaļa (mūsd. Latgale) nonāca poļu kultūras, kā arī katoļu baznīcas ietekmē. Šim dalījumam bija ļoti liela nozīme arī valodas vēsturē. Ja gan Vidzemē, gan Kurzemē centrālo vietu ieņēma vidus dialekta izloksnes, tad mūsd. Latgalē vidus dialekta izlokšņu nebija nemaz. Tādēļ, kaut arī ar Georga Elgera pūlēm bija radīti daudzi katoļu dievkalpojumam vajadzīgie teksti, kā arī latīņu-poļu-latviešu vārdnīca, tie tīri augšzemnieciskajā valodas apgabalā tomēr vairs nebija noderīgi. Tāpēc 18. gs. aizsākās jauna tradīcija – latgaliešu rakstu valoda. Pirmais droši zināmais un saglabājies izdevums latgaliski ir perikopju krājums „Evangelio toto anno” (1753). Tas, līdzīgi kā daudzi citi 17. un arī 18. gs. katoļu izdevumi latviski, iespiests Viļņas jezuītu akadēmijas jeb universitātes tipogrāfijā.

Misionārai darbībai bija nepieciešami arī lingvistiski materiāli. 18. gs. sākumā ir tapis pirmais zināmais rokraksts, kas satur latgalisku leksisko materiālu – Jana Karigera „Lexicon Lothavicum”. Pirmā latgaliešu gramatika uzrakstīta vēlāk – tās vecākais zināmais manuskripts apzīmēts ar J. Rimkeviča vārdu un 1810. gadu, bet iespiestā formā, parakstīta ar T. Kosovska vārdu, tā parādījusies tikai 1853. Pirmā iespiestā latgaliešu vārdnīca, ko sastādījis Jans Kurmins, izdota 1858. Diemžēl tālāko latgaliešu valodniecības un arī rakstu valodas attīstību uz ilgāku laiku (1864–1904) pārtrauca t.s. drukas aizliegums, kad Vitebskas guberņā bija aizliegts iespiest grāmatas latviešu valodā latīņu burtiem.

18. gs. beigās visas latviešu apdzīvotās zemes bija nonākušas Krievijas impērijas sastāvā. Taču tas nemainīja esošo dalījumu divās kultūras zonās, kā arī situāciju Vidzemē un Kurzemē. Vienlaikus bija modusies pastiprināta interese par latviešu valodu, arī folkloru. Tā izpaudās dažādos veidos. Daudzi luterāņu garīdznieki vāca papildinājumus Stendera vārdnīcai, kā arī precizējumus viņa gramatikai. Šai jomā pirmais izcēlās Kristofs Harders, kas divos izdevumos publicēja savus papildinājumus un labojumus Stenderam. 19. gs. sākumā daudzie interesenti centās apvienoties un izveidoja Latviešu literāro (jeb draugu) biedrību, kas kopš dibināšanas 1824 visa gadsimta garumā bija nozīmīgs latviešu valodas un tautas kultūras izpētes centrs. Sevišķi aktīva biedrība bija savas darbības sākumposmā, kad, piemēram, tika izvērsta plaša diskusija par latviešu rakstību, kas atspoguļota biedrības izveidotajā izdevumā „Magazin”. Tas ir pirmais tieši latviešu valodas problemātikai veltītais turpinājumizdevums, kura materiāli ir noderīgi vēl šodien. Tajā ir raksti gan par gramatikas, gan leksikas, gan arī citiem jautājumiem. Autoru vidū īpaši minams Juris Bārs – pirmais latvietis, kas rakstījis par latviešu valodu. Latviešu literarā biedrība izsludināja arī konkursu jaunas gramatikas rakstīšanai, kurā gan bija iesniegts tikai viens darbs, kas arī tika izdots – Heinriha Heselberga „Lettische Sprachlehre” (1841).

Sevišķi aktīvs latviešu valodas aprakstītājs 19. gs. pirmajā pusē bija Oto Rozenbergers, kurš jau kopš 1805 mācīja latviešu valodu atjaunotajā Tērbatas Universitātē. Šis latviešu valodas lektorāts pastāvēja līdz pat 1918, tā galvenais uzdevums bija palīdzēt nākamajiem mācītājiem labāk apgūt draudzes valodu. O. Rozenbergers gatavoja arī materiālus latviešu valodas mācībai. Tajos tika iekļautas arī jaunas atziņas, piem., pirmo reizi aprakstītas divas zilbes intonācijas latviešu valodā. Viņš bija pirmais, kas mēģināja lietot jauno – salīdzināmi vēsturisko metodi gramatikas aprakstīšanā, radot savu „Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (1848). Tomēr pamatos visas aplūkotā perioda gramatikas balstījās tradicionālajā latīņu gramatikas sistēmā, kuras sākotnējā metode bija atrast latīņu valodas gramatikas kategoriju izteikšanas veidu ar latviešu valodas līdzekļiem. Tikai pakāpeniski tika atklātas valodas savdabīgās iezīmes, kā arī atmestas valodai nepiemītošas kategorijas.

Līdzās valodas izzināšanai un aprakstīšanai 19. gs. pirmajā pusē pieauga vajadzība pēc rakstu valodas tālākas veidošanas un kopšanas. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē (1817) un Vidzemē (1819) pakāpeniski paplašinājās latviešu kustības brīvība, intereses, pieauga lasītprasme, līdz ar to arī nepieciešamība pēc dažādākas literatūras latviešu valodā. Parādījās atsevišķu priekšmetu mācībgrāmatas, apjomīgāki daiļliteratūras tulkojumi, juridiski teksti, 1822 sāka iznākt „Latviešu Avīzes” – pirmais laikraksts latviešu valodā.

Visu galveno valodas kopšanas darbu joprojām veica vācu tautības garīdznieki, kas, pat darbodamies ar vislabāko gribu, nespēja pienācīgi tikt ar visu galā. Sākot ar gadsimta 30. gadiem, pakāpeniski pieauga arī latviešu skaits, kas bija pietiekami izglītoti, lai rakstītu saviem tautas brāļiem. To vidū A. Leitāns, A. Līventāls, J. Ruģēns, E. Dinsberģis, arī Kaspars Biezbārdis. Tuvojoties gadsimta vidum un pieaugot latviešu etniskajai pašapziņai, palielinājās spriedze starp latviešiem un vāciešiem. Starp jautājumiem, kas latviešiem kļuva aktuāli, bija arī latviešu valodas vieta un loma sabiedrībā, tās tālāka veidošana.

Par pavērsiena punktu kļuva 1856, kad sāka iznākt laikraksts „Mājas Viesis”, kā arī Tērbatā izdeva Jura Alunāna dzeju krājumu „Dziesmiņas”, kuru papildināja raksts „Kāds vārds par latviešu valodu”. Kritiskā attieksme pret daudzām parādībām līdzšinējā latviešu rakstu valodā izsauca asu reakciju no garīdzniecības puses, mācītājs Gustavs Braže ironiski piemin „Jaunās Latvijas” vārdu, no kā radās vēlāk pierastais apzīmējums – jaunlatvieši. Bija sākusies cīņa par virsroku arī latviešu valodas tālāko likteņu veidošanā. Līdzās rakstiem presē notika arī pirmais mēģinājums organizēties. 1861 Baltijas ģenerālgubernatoram iesniegti apstiprināšanai jaunas Latviešu valodas un literatūras biedrības statūti, kas gan netika apstiprināti.

Šī perioda cīņu par latviešu valodu zināmā mērā vainagoja „Pēterburgas Avīžu” iznākšana Pēterburgā (1862–1865). Ar šo izdevumu latviešu valoda uzsāka ceļu, lai kļūtu par modernu un daudzfunkcionālu valodu.

3. Latviešu valodniecības vidējais periods (19. gs. vidus–20. gs. vidus)

19. gs. piecdesmitie un sešdesmitie gadi ir arī laiks, kad latviešu valodas izpēte un aprakstīšana iegūst modernu un zinātnisku pamatu. Uz simts gadiem par valdošo kļūst salīdzināmi vēsturiskā metode. Toreizējais Jaunauces, bet vēlāk Dobeles mācītājs un Latviešu literārās biedrības prezidents Augusts Bīlenšteins jau 1856 publicē savas pārdomas, kādai jābūt jaunajai latviešu valodas gramatikai, tad cītīgi strādā pie tās un ar Krievijas Ķeizariskās zinātņu akadēmijas atbalstu 1863–1864 iznāk viņa darbs „Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend un vergleichend dargestellt von A. Bielenstein” divos sējumos. Šis darbs ieved latviešu valodu starptautiskajā zinātniskajā apritē un ir nozīmīgākais faktu avots līdz pat Pirmā pasaules kara beigām. A. Bīlenšteins sagatavo arī darba īsāku versiju „Lettische Grammatik” (1863) un praktisku mācībgrāmatu „Die Elemente der lettischen Sprache” (1866).

Septiņdesmitajos gados rodas arī nepieciešamība pēc latviešu valodas gramatikas grāmatām pašiem latviešiem. Tas saistīts ar to, ka līdz tam vairāk pašplūsmai atstātās tautskolas kopš 1874 Vidzemē un 1875 Kurzemē iegūst stingrākus priekšrakstus un mācību programmas. Tajās iekļauta arī lasīšana un rakstīšana, kam vajadzīgas arī mācībgrāmatas. Pirmā iznāk jau 1874, tai seko arī citas. Nozīmīgāko 19. gs. beigu skolas mācībgrāmatu autori ir M. Kaudzīte, H. Spalviņš, A. Laimiņš, J. Kalniņš. Īpašu vietu šo grāmatu vidū ieņem Andreja Stērstes „Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss” (1879–1880), kas ir pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika un gandrīz trīsdesmit gadus bijusi plašākā un labākā gramatika latviešu valodā. Nākamie šāda veida darbi ir Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha kopdarbi „Latviešu gramatika” un „Latviešu valodas mācība” (1907). Tā ir arī pirmā normatīvā latviešu valodas gramatika, kas ir galvenā rokasgrāmata latviešu valodas apguvē līdz pat Otrajam pasaules karam. Šai gramatikā arī lietota tāda valodniecības terminoloģija, kādu to izveidoja 1901–1902 notikušo diskusiju un vienošanās rezultātā.

19. gs. pēdējā ceturksnī latviešu valodas pētniecība vēršas plašumā, rodas jauni pētījumu virzieni. Viens no tiem ir dialektoloģija. Pirmais izloksnes apraksts publicēts „Magazīnās” 1863, bet pirmie dažādas Latvijas vietas apceļo Augusts Bīlenšteins kopā ar Kēnigsbergas Universitātes profesoru Adalbertu Becenbergeru, kurš pēc tam sagatavo pirmo plašāko apskatu par latviešu valodas izloksnēm „Lettische Dialect=Studien” (1885). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā dialektu pētniecībā iesaistās arī latviešu valodnieki – J. Kauliņš, Juris Plāķis u.c. Nozīmīgāko darbu paveikuši Jānis Endzelīns kopā ar Kārli Mīlenbahu, 20. gs. sākumā apbraukādami daudzas Latvijas vietas, vācot izlokšņu materiālu. Tas vēlāk izmantots gan J. Endzelīna „Lettische Grammatik” (1922–1951), gan K. Mīlenbaha sāktajā „Latviešu valodas vārdnīcā” (1923–1946), gan citos darbos.

A. Becenbergers ne tikai pētīja latviešu izloksnes, aprakstīdams arī tolaik Vācijai piederošo Kuršu kāpu latviešu valodu, viņš arī pirmais pievērsās latviešu valodas agrīno rakstu pieminekļu izpētei, tā aizsākot arī šo valodniecības jomu. Viņš atkārtoti izdevis pirmo latviešu luterāņu katehismu „Enchiridion” (1875), kā arī kopā ar A. Bīlenšteinu dziesmu grāmatu „Undeudsche Psalmen” (1886). Pirmais no latviešu valodniekiem veco tekstu valodai pievērsās Pēteris Šmits, kurš rakstījis par G. Manceļa, E. Glika, K. Elversa u.c. autoru valodas īpatnībām.

19. gs. otrā puse ir arī ļoti nozīmīgs posms latviešu rakstu valodas tapšanā par modernu un laika prasībām atbilstošu. Svarīgu vietu šai procesā ieņem Rīgas Latviešu biedrība (1868). Tā kļuva par latviešu intelektuālās domas centru, kur tika apspriesti arī ar latviešu valodu un tās lietošanu saistīti jautājumi. Jau no RLB un tās Zinātnības (vēlāk – Zinību) komisijas izveides sākumiem uzmanības centrā bija latviešu rakstības reformas jautājums. Atjaunotā ortogrāfijā publicēja lielāko daļu no „RLB Zinību komitejas Rakstu krājuma” sējumiem, kas iznāca kopš 1876. Krājumā rakstīja arī par citiem latviešu valodai nozīmīgiem jautājumiem, tostarp vārdu krājumu un tā attīstību.

Šajā ziņā pirmo impulsu bija devis jau J. Alunāns ar saviem rakstiem un tajos lietotajiem jaunvārdiem. Viņam sekoja un nepārvērtējamu ieguldījumu rakstu valodas leksikas paplašināšanā ar jaunu vārdu krājumu deva Atis Kronvalds. Līdz ar periodisko izdevumu skaita pieaugumu daudzi viņa ieteikumi ieviesās lietošanā. Jauni vārdi jaunu jēdzienu apzīmēšanai bija vajadzīgi nepārtraukti, latviešu rakstu valodas vārdu krājums strauji paplašinājās.

Par jaunu latviešu valodas vārdnīcu Latviešu literārā biedrība domāja kopš dibināšanas, taču līdz konkrētam rezultātam nonāca tikai 1872, kad iznāca Kārļa Ulmaņa sagatavotā latviešu-vācu vārdnīca „Lettisches Wörterbuch”. Līdz ar 1880 iznākušo Gustava Bražes sastādīto vācu-latviešu daļu tās bija pēdējās vācu mācītāju pārraudzībā izdotās latviešu vārdnīcas. Tām gan bija un joprojām ir zinātniska nozīme, taču praktiskai lietošanai daudz lielāka vērtība bija tai pašā 1872 Krišjāņa Valdemāra vadībā sagatavotajai „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcei”. Tajā bija iekļauts daudz no jaunās un aktuālās leksikas. Savukārt modernās leksikogrāfijas celmlauzis bija Jēkabs Dravnieks, kas sastādīja gan svešvārdu un konversācijas, gan plašas vācu-latviešu (1910) un krievu-latviešu (1913) vārdnīcas.

Latviešu rakstu valodas veidošanā iesaistījās ne tikai valodnieki, bet arī rakstnieki, žurnālisti un citu jomu darbinieki, kas izvēlējās savas domas paust latviski. Protams, viedokļi visiem nevarēja būt vienādi. Periodikā parādījās izdevumu, teātra izrāžu u.c. valodas vērtējums un kritika. Izraisījās pat visai asas domu apmaiņas, no kurām iezīmīgākā ir t.s. polemika par Raiņa „Fausta” tulkojumu. Tajā iesaistījās J. Dravnieks, K. Mīlenbahs un Rainis.

Ka valodas un valodniecības jautājumi sabiedrībā raisīja interesi, liecina arī vairāki populārzinātniski sacerējumi. Tā, Jēkabs Velme žurnālā „Austrums” 1885–1888 publicēja divpadsmit „Vēstules par valodniecību”, kurās rakstīja par valodu izcelšanos, attīstību, klasifikāciju, valodas pētīšanu, savukārt K. Mīlenbahs sagatavoja četrus „Daži jautājumi par latviešu valodu” laidienus (1891–1909), kā arī grāmatu „Teikums” (1898), kas ir nozīmīgs tā laika sintakses teorijas apkopojums un skaidrojums, un uzskatāms par pamatu latviešu valodas sintakses teorijas attīstībai.

20. gs. sākumā RLB Zinību komisija atkal atgriezās pie latviešu rakstības reformas problēmas. 1904 izveidoja ZK Valodniecības nodaļu, bet 1908 īpašu Ortogrāfijas komisiju, kas tad arī izstrādāja jauno, vēl mūsdienās lietojamo, latviešu valodas ortogrāfiju, kuras praktiska ieviešana gan turpinājās vēl līdz gadsimta vidum.

Līdz ar drukas aizlieguma atcelšanu 1904 varēja atsākties arī latgalisko izdevumu publicēšana. Jau 1903 Pēterburgā notika neliela apspriede par latgaliešu rakstu valodas tālāko attīstību. Plašāka apspriede notika Rēzeknē 1907, tajā piedalījās Francis Trasuns, Francis Kemps, Antons Skrinda, Nikodems Rancāns, Pēteris Smelters u. c. Balstoties sanāksmē nolemtajā, savu darbu „Latwìšu wolúdas gramatika” pabeidza un 1908 izdeva A. Skrinda. Gramatikas principi tika izmantoti līdz jaunās ortogrāfijas ieviešanai (1929), pakāpeniski izmainot atsevišķas rakstības normas jau pēc 1918 ortogrāfijas apspriedes.

19. gs. ir arī lībiešu valodas fiksēšanas, izpētes un pirmo rakstu izdošanas laiks. Iepriekšējos gadsimtos lībiešu valoda bija pieminēta, taču to nelietoja kā rakstu valodu, tāpēc arī nekādu plašāku liecību par to nav. Tikai 19. gs. rodas zinātniska interese par lībiešiem. 1846 Anderss Jūhans Šēgrēns apmeklēja lībiešus kā Kurzemē, tā arī Vidzemē. Ar šo braucienu viņš kļuva par pirmo un arī pēdējo valodnieku, kurš plašāk fiksējis Salacas lībiešu valodu. Uz šīs un 1852 ekspedīcijās savāktā valodas materiāla bāzes A. J. Šēgrēns sāka veidot vācu-lībiešu vārdnīcu. Pēc viņa nāves darbu turpināja Ferdinands Johans Vīdemanis. 1858 viņš devās divu nedēļu ekspedīcijā pie lībiešiem uz Kurzemi. Balstoties uz A. J. Šēgrēna un paša savāktajiem datiem, F. J. Vīdemanis uzrakstīja pirmo lībiešu valodas gramatiku „Livische Grammatik nebst Sprachproben”. Tā kopā ar lībiešu-vācu valodas vārdnīcu „Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch” iznāca 1861 Pēterburgā.

Šai pašā laikā top arī pirmās pašlaik zināmās lībiešu valodā iznākušās grāmatas. Tās bija 1863 Londonā atsevišķos sējumos izdotie Mateja evaņģēliji Kurzemes austrumu un rietumu izloksnē. Pirmo variantu ir tulkojis Nika Polmanis, bet otro – Jānis Princis vecākais, kopā ar dēliem. Grāmatas gan bija publicētas valodu salīdzināšanas nolūkos, bet ne praktiskai lietošanai. Tomēr uz to pamata tapis nākamais Mateja evaņģēlija izdevums Pēterburgā 1880, kas vienlaikus kļuva par pirmo grāmatu lībiešu valodā, kas plašāk nokļuvusi arī pašu lībiešu rokās. Pēc šī izdevuma gan ilgus gadus jaunas grāmatas lībiešu valodā neiznāca.

20. gs. pirmajā gadu desmitā, neraugoties uz zināmiem ierobežojumiem no Krievijas varas iestāžu puses, latviešu valodniecība un latviešu rakstu valodas lietojums vērsās plašumā. Taču tikai Pirmais pasaules karš (1914–1918) būtiski izmainīja līdzšinējos apstākļus. Nozīmīgākais notikums neapšaubāmi bija neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšana (1918) un valsts izveide. Divdesmit gadus (līdz 1940) latviešu valoda un valodniecība varēja attīstīties kvalitatīvi pilnīgi jaunā situācijā – nacionālā valstī.

Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā nebija humanitāras augstskolas, tāpēc latviešu valodnieki, kas izglītību bija ieguvuši Tērbatas, Pēterburgas, Maskavas vai kādā citā universitātē, savu pētniecisko darbību turpināja vai nu ārpus Latvijas, vai Latvijā, strādājot par skolotājiem. Līdz ar Latvijas Augstskolas (vēlāk – Universitātes) nodibināšanu (1919) tajā izveidoja Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kurā darbu atrada vairums latviešu valodnieku – Jānis Endzelīns, Pēteris Šmits, Juris Plāķis, Ernests Blese, Anna Ābele un citi. Pirmo reizi latviešu valodā tika lasītas lekcijas, sagatavotas zinātniski pamatotas mācībgrāmatas valodniecībā (E. Blese, J. Endzelīns, J. Plāķis, P. Šmits). LU mācībspēki turpināja jau iesāktos pētījumus, kā arī pievērsās jauniem. Jānis Endzelīns publicēja savu nozīmīgāko darbu „Lettische Grammatik” (1922), kopā ar Edīti Hauzenbergu-Šturmu turpināja un izdeva K. Mīlenbaha aizsākto „Latviešu valodas vārdnīcu” (1923–1932) ar papildsējumiem (1934–1946). J. Endzelīns pievērsās arī Latvijas vietvārdu un izlokšņu materiāla apkopošanai, tāpat arī senprūšu valodas izpētei. E. Blese pētīja vēsturiskos onomastikas un rakstu pieminekļus, J. Plāķis – vietvārdus, personvārdus, kā arī Kuršu kāpu latviešu valodu. Pilnīgi jaunu pētniecības jomu aizsāka A. Ābele, izveidojot eksperimentālās fonētikas kabinetu. Vācu valodas iespaidu latviešu valodā plaši aprakstīja Jānis Zēvers.

Neatkarības gados izauga un darbu uzsāka arī jauna valodnieku paaudze – Edīte Hauzenberga-Šturma, Alvils Augstkalns, Velta Rūķe-Draviņa un citi. Zinātnisku rakstu publikācijai radās speciāli izdevumi – „Latvijas Universitates raksti”, „Filologu biedrības raksti”, „Ceļi”. Rakstu valodas vēsturei veltītas publikācijas atrodamas arī „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”.

Savas darbības veicināšanai latviešu valodnieki apvienojās Latviešu filologu biedrībā. Jaunās paaudzes filologi izveidoja arī organizāciju „Ramave”. Tika izveidota pirmā tīri zinātniskā institūcija. Vispirms nodibināja Folkloras krātuvi (1924), pēc tam 1935 arī atsevišķu Latviešu valodas krātuvi, par kuras pirmo vadītāju kļuva A. Augstkalns.

Līdz ar neatkarīgas valsts izveidi latviešu valoda ieguva jaunas funkcijas un valsts valodas statusu, kaut formāli to nostiprināja tikai 1932 „Noteikumi par valsts valodu”. Nozīmīgākās izmaiņas – latviešu valoda kļuva par valsts un pašvaldību darba un dokumentu valodu, kā arī tika nodrošināta izglītība latviešu valodā visos līmeņos. Tas neatliekami prasīja iedzīvināt jau 20. gs. sākumā aizsākto ortogrāfijas reformu. Pirmie lēmumi valstiskā līmenī tika pieņemti 1920. Tomēr bija jāpieņem vēl vairāki lēmumi, līdz 1922 valsts un pašvaldības iestādes, kā arī skolas pārgāja uz jauno ortogrāfiju. Lai to faktiski apgūtu, bija nepieciešamas ne tikai skolu mācībgrāmatas, bet arī citi palīglīdzekļi. Nozīmīga loma šai ziņā bija J. Endzelīna un P. Šmita „Izrunas un rakstības vadonim” (1921), kas tika izdots pavisam septiņas reizes. Radās arī citas rokasgrāmatas un pareizrakstības vārdnīcas. Dienas prese tomēr g. k. ekonomisku apsvērumu dēļ nesteidzās pāriet uz jauno ortogrāfiju. Tikai formāla prasība „Valsts valodas likumā” (1935) panāca, ka ar 15.05.1936 visi dienas laikraksti sāka to lietot.

Atsevišķu pareizrakstības normu noteikšanā un lietošanā tomēr nebija vienprātības. Īpaši aktuāli bija svešvārdu rakstības jautājumi. Tādēļ atjaunoja Ortogrāfijas komisiju, kas šos jautājumus apsprieda, tika pieņemti vairāki oficiāli rīkojumi, kas vispirms rakstību vienkāršoja (1938), bet beigās atgriezās faktiski pie sākotnējā stāvokļa (1939, 1940) jeb t.s. Endzelīna pareizrakstības. Tieši šo normu arī kodificēja pirmā oficiālā – Latviešu valodas krātuves sagatavotā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942). Tomēr tai nebija lemts ilgs mūžs. Pēc padomju režīma atjaunošanas jau 1946 tika veiktas izmaiņas, atceļot garumzīmes svešvārdos un mīkstinātā ŗ lietošanu.

Latviešu valodai kļūstot par valsts valodu, aktuāls bija arī vienotas terminoloģijas jautājums dažādās nozarēs. Tāpēc jau 1919 Izglītības ministrijas paspārnē izveidoja pirmo terminoloģijas komisiju, kas gan darbojās tikai līdz 1921, taču apstiprināja vairāk nekā 8000 terminu 20 nozarēs, kas tika apspriesti un pēc tam izdoti atsevišķā „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (1922). Turpmākajos neatkarības gados gan šādas komisijas vairs nebija, tomēr dažādās nozarēs turpinājās vajadzīgais terminrades darbs.

Jaunajā Latvijas valstī apvienojās „trīs zvaigznes” – Vidzeme, Kurzeme un Latgale. Līdz ar to ne tikai Vidzemē un Kurzemē, bet arī Latgalē lietotā latviešu valoda ieguva jaunas funkcijas. Līdztekus latviešu rakstu valodai arī „latgaliešu izloksnei” 1921 tika dotas tiesības oficiālai izmantošanai darbvedībā Latgales teritorijā. To sāka lietot arī par mācību valodu pamatskolā. Bija steidzīgi vajadzīgas mācībgrāmatas. Francis Trasuns izdeva savu „Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (1921). Nozīmīgas mācību grāmatas sarakstīja Francis Zeps, Sīmanis Svenne.

Valodniekiem un sabiedrībai tomēr bija jārisina latgaliešu valodas normēšanas jautājumi. Notika vairākas dažādu līmeņu ortogrāfijas apspriedes (1921, 1923, 1927–1929), un 1929 oficiāli apstiprināja „Noteikumus par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju”. Balstoties uz tiem, komisijas priekšsēdis Pēteris Strods izstrādāja savu „Pareizraksteibas vōrdneicu” (1933), kas kļuva par latgaliešu rakstu valodas normas avotu uz ilgiem gadiem. Šādā ortogrāfijā izdeva grāmatas un periodiku visu neatkarīgās Latvijas laiku.

Līdz ar valsts izveidi sarosījās arī lībiešu valodas runātāji un viņu atbalstītāji. Pašu lībiešu vidū izglītotu valodnieku nebija, tāpēc nozīmīga loma bija valodas tuvāko radinieku – igauņu un somu atbalstam. Jau 1920 Kurzemi apmeklēja Lauri Ketunens un Oskars Loritss. Tiesa, Latvijas valsts oficiālās iestādes uz viņu darbību nereti raudzījās ar aizdomām. Taču ar viņu gādību tika sagatavota pirmā lībiešu lasāmgrāmata „Ežmi Līvəd lugdəbrōntəz” (1921). Līdz 1926 ar abu zinātnieku rūpēm iznāca kopā piecas šādas grāmatiņas. 1923 nodibināja Lībiešu savienību, par kuras pirmo priekšsēdi kļuva Kārlis Stalte, kas 1933–1939 rediģēja laikrakstu „Līvli”, palīdzēja L. Ketunenam viņa vārdnīcas „Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung” (1938) sagatavošanā, kā arī pārtulkoja lībiešu valodā Jauno Derību „Ūž testament” (1937, 1942). Aktīvi savas dzimtās valodas kopšanā un popularizēšanā iesaistījās arī skolotājs Pēteris Dambergs, kas gan darbojās izdevumā „Līvli”, gan sastādīja „Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast” (Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājām, 1935).

Straujo valodu un valodniecības attīstību Latvijā 1940 pārtrauca Otrais pasaules karš. Padomju okupācijas un Latvijas inkorporācijas PSRS sekas bija Latvijas Universitātes radikāla pārveide, visu sabiedrisko organizāciju (Filologu biedrība, „Ramave”, RLB) un izdevumu slēgšana, strauja latviešu valodas izstumšana no oficiālā lietojuma. 1940–1941 notikumi aizrāva līdzi arī vairāku ievērojamu valodnieku dzīvības (A. Augstkalns, J. Plāķis). 1941–1944 vācu okupācijas laikā vēl turpināja darboties Latviešu valodas krātuve, tika izdota oficiālā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942), nedaudz valodniecisku rakstu iespieda žurnālā „Izglītības Mēnešraksts”, tomēr tas faktiski arī bija viss.

Sarkanās armijas tuvošanās Latvijai 1944 izraisīja plašu bēgļu kustību uz rietumiem. Prom devās daudzi inteliģences pārstāvji, viņu starpā arī iepriekš nozīmīgi valodnieki – A. Ābele, E. Blese, E. Hauzenberga(-Šturma), V. Rūķe(-Draviņa), kā arī daudzi jaunākās paaudzes filologi. No valodniecības pīlāriem Latvijā palika vienīgi J. Endzelīns. Savukārt no Padomju Savienības pārbrauca Jānis Loja, kas bija visai aktīvi darbojies PSRS divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Pēc Padomju Savienības parauga tūliņ pēc kara tika pārveidota gan izglītības, gan zinātnes sistēma. 1946 nodibināja Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju, kurā iekļāva Valodas un literatūras institūtu, kas jau 1945 pie LVU bija izveidots uz agrākās bāzes Latviešu valodas krātuve. Institūta pirmais vadītājs bija J. Endzelīns. Darbā iesaistījās jaunākas paaudzes valodnieki Valija Dambe, Rūdolfs Grabis, Daina Zemzare, A. Ahero, A. Bergmane, M. Brence, P. Kļaviņš, M. Lepika, E. Šmite, M. Saule-Sleine u.c.

Tūliņ pēc kara beigām situācija valodniecībai Latvijā bija ļoti nelabvēlīga. Padomju Savienībā jau kopš trīsdesmitajiem gadiem par noteicošo bija kļuvis pseidozinātniskais marrisma novirziens valodniecībā, kas īpaši asi vērsās pret salīdzināmi vēsturisko valodniecību, kas tika nodēvēta par „buržuāzisku”. Vienīgi J. Endzelīna vārda lielais svars ļāva viņam publicēt tādu darbu kā „Baltu valodu skaņas un formas” (1948). Tomēr tam tika pievienoti arī „kritiski” pēcvārdi. 1950 aprīlī J. Endzelīns bija spiests aiziet no darba toreizējā Latvijas Valsts universitātē, taču jau jūnijā marrisms PSRS tika oficiāli „atcelts” un notika atgriešanās pie salīdzinoši vēsturiskās metodes. Tad 1951 iznāca J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” tulkojums ar papildinājumiem, par ko 1958 autors saņēma oficiālo Ļeņina prēmiju. Viņš turpināja darbu Valodas un literatūras institūtā, iznāca nozīmīgie pirmie vārdnīcas „Latvijas PSR vietvārdu” sējumi.

Pēc J. Endzelīna piespiedu aiziešanas no universitātes Latviešu valodas katedras vadību pārņēma Arturs Ozols. Piecdesmitajos gados te savas disertācijas aizstāvēja un sāka lasīt lekcijas tādi vēlāk ievērojami latviešu valodnieki kā Jūlijs Kārkliņš, Marta Rudzīte, Alise Laua, Emīlija Soida u.c. Pēc Padomju Savienības augstskolu programmas parauga sāka lasīt atsevišķus kursus mūsdienu literārajā valodā, literārās valodas vēsturē un vēsturiskajā gramatikā. Pakāpeniski sagatavoja arī vairākus mācību līdzekļus.

Latviešu valoda tika mācīta arī pedagoģiskajās augstskolās – Rīgas, Daugavpils un Liepājas pedagoģiskajos institūtos. Valodniecības vēsturē lielākā nozīme ir tieši pirmajam – tajā mācījušies vai strādājuši, piem., Antoņina Reķēna, Marta Rudzīte, Jānis Rozenbergs, Rasma Grīsle. Tomēr 1958 to likvidēja, pievienojot LVU.

Pēc marrisma atcelšanas 1950 valodniecībā pakāpeniski paplašinājās pētījumu lauks, bagātinājās metodika. Līdztekus salīdzināmi vēsturiskajai metodei sāka apgūt un izmantot arī citas pieejas. Par latviešu valodniecības galveno uzdevumu tika izvirzīti divi lieli projekti – mūsdienu literārās valodas gramatika un literārās valodas vārdnīca. Sākās latviešu valodniecības vēstures mūsdienu periods.

4. Latviešu valodniecības mūsdienu periods (kopš 20. gs. 60. gadiem)

Jau 20. gs. piecdesmito gadu pētījumos – disertācijās un publikācijās – latviešu valodnieku uzmanības lokā līdzās dialektiem par galveno objektu kļuva mūsdienu latviešu valoda, tās dažādi aspekti. Metodoloģiskā ziņā lielākā nozīme bija tā laika krievu valodniecības ietekmei, kas dominēja PSRS zinātnē.

(1959, 1962) „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas” sarakstīšana un iznākšana bija nozīmīgākais jaunā perioda atskaites punkts. Tas bija pirmais tik plašs un vispusīgs pētījums par latviešu valodas gramatisko uzbūvi jaunākajos literārās valodas attīstības posmos. Ilgus gadus MLLVG ir tikusi uzskatīta par literārās valodas normas avotu, valodas kultūras paraugu, ko balsta apgūtais plašais teorētiskais pamats. Rūdolfa Grabja vadībā strādāja daudzi VLI valodnieki, viņu vidū Antonija Ahero, Anna Bergmane, Aina Blinkena, Velta Staltmane un citi. Gan gramatikas sagatavošanas laikā, gan pēc tās iznākšanas uz tās materiāla pamata tapa disertācijas un publikācijas.

Pēc šī normas avota publikācijas varēja aktivizēties arī praktiskais literārās valodas kopšanas darbs. To īpaši sekmēja speciāla populāra izdevuma „Latviešu valodas kultūras jautājumi” aizsākšana 1965. Pavisam līdz 1993 iznāca 27 laidieni. Izdevuma mērķis bija „sekmēt pārmaiņas literārās valodas normās, lai tās vēl labāk atbilstu skaidras, ekonomiskas, labskanīgas izteiksmes vajadzībām”. Tā tapšanā piedalījās vairums sava laika valodnieku, piem., A. Blinkena, Laimdots Ceplītis, R. Grabis, Konstantīns Karulis, J. Kārkliņš, Melita Stengrevica, Valentīna Skujiņa u.c. Vēlāk tiem pievienojās arī nākamās paaudzes speciālisti, piem., Maija Baltiņa, Juris Baldunčiks, Ina Druviete, Jānis Valdmanis u.c.

VLI darbinieki 1966–1976 sagatavoja „Latviešu valodas biežuma vārdnīcu” četros sējumos (1976 arī Tamāras Jakubaites „Latviešu valodas inversā biežuma vārdnīcu”). Savukārt „Latviešu valodas inverso vārdnīcu” (1970) izstrādāja LVU valodnieces Emīlija Soida un Sarma Kļaviņa.

Latviešu literārās valodas leksikogrāfijas jomā īpaši svarīgi ir 1972–1996 publicētie „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 8 sējumi 10 grāmatās. Pie tās tapšanas Laimdota Ceplīša vadībā strādājuši daudzi autori. Vārdnīca joprojām ir svarīgs mūsdienu valodas normas avots.

Mūsdienu latviešu valodas pētniecībai pievērsās ne tikai VLI darbinieki, bet arī augstskolu mācībspēki. Sintakses teorijas izstrādāšanā nozīmīga loma bija pāragri mirušajam Arturam Ozolam. Būtisks ieguldījums latviešu valodniecības attīstībā bija arī viņa „Latviešu tautasdziesmu valoda” (1961) un „Veclatviešu rakstu valoda” (1965). Godinot A. Ozola piemiņu, kopš 1965 L(V)U ik gadu rīko starptautiskas zinātniskas konferences, kas veltītas visdažādākajiem problēmu lokiem. LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedrā nozīmīgus pētījumus veikuši – Alise Laua fonētikā, leksikoloģijā un frazeoloģijā, Jūlijs Kārkliņš sintaksē, Emīlija Soida morfoloģijā un vārddarināšanā, Inta Freimane sintaksē. Viņi sagatavojuši daudzas monogrāfijas. 1996 iznāca arī A. Lauas vadībā izstrādātā plašā „Latviešu frazeoloģijas vārdnīca”.

LVU strādāja arī Marta Rudzīte, kas kļuva par sava laika ievērojamāko latviešu dialektoloģi, izveidojot pirmo visaptverošo darbu „Latviešu dialektoloģija” (1964). Pētījumos izmantoti gan profesores pašas, gan viņas studentu vāktais materiāls. Ar dialektoloģiju saistītus pētījumus LVU veica arī Jānis Kušķis, Dzintra Paegle.

Latviešu dialektu pētniecība turpinājās arī VLI, kur jau 1956 bija izveidots Dialektoloģijas un valodas vēstures sektors. Tā darbinieki vāca materiālus, publicēja dažādus pētījumus. Ilgus gadus notika darbs pie „Latviešu valodas dialektu atlanta”, kura 1. sējums „Leksika” iznāca 1999, bet 2. sēj. „Fonētika” – 2013. Tā izstrādē ieguldīts vairāku paaudžu dialektologu darbs – sākot ar J. Endzelīnu, V. Rūķi(-Draviņu), tad Elfrīda Šmite, Milda Graudiņa, vēlāk arī Benita Laumane, Brigita Bušmane, Anna Stafecka, Alberts Sarkanis u.c. Latviešu dialektologi iesaistījušies arī divu starptautisku projektu – „Eiropas valodu atlants” un „Baltu valodu atlants” tapšanā. Īpaši Latgales izlokšņu, kā arī to vēstures izpētē izcila nozīme ir Antona Breidaka ieguldījumam.

Cits būtisks dialektoloģijas virziens, kas attīstījās, ir izlokšņu vārdnīcu sastādīšana. Pirmā un joprojām visplašākā ir „Ērģemes izloksnes vārdnīca” (1977–1983), ko sagatavoja Elga Kagaine un Silvija Raģe. Pēc tam izdotas arī Kalupes (autore Antoņina Reķēna ) un Vainižu (Eduards Ādamsons un E. Kagaine) vārdnīcas. Kā iecere joprojām pastāv apvienota izlokšņu vārdnīca, 2005 tika izdots „Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts”.

Līdzās dialektu leksikai nepārtraukti papildināta arī VLI vietvārdu kartotēka. Pēc J. Endzelīna „Latvijas PSR vietvārdu” (A–O, 1956, 1961) divu sējumu iznākšanas bija jāgaida ilgi gadi līdz 2003, kad iznāca nākamais Latvijas vietvārdu vārdnīcas sējums. Tomēr visus gadus aktīvi pie materiāla krāšanas un apstrādes strādājuši V. Dambe, Ojārs Bušs, Laimute Balode, Dzintra Hirša u.c. Tieši viņi arī ir ievērojamākie Latvijas onomasti – īpašvārdu pētnieki, kas publicējuši arī daudzus rakstus zinātniskajā un populārajā periodikā.

VLI tika veikti arī literārās valodas vēstures pētījumi. Jau 1961 iznāca ļoti nozīmīgais Dainas Zemzares darbs „Latviešu vārdnīcas (līdz 1900. gadam)”. Tika izdota A. Bergmanes un A. Blinkenas monogrāfija par latviešu rakstības attīstību (1986). Sagatavots arī plašāks pētījums par morfoloģijas sistēmas vēsturi, kur atsevišķas nodaļas rakstīja A. Blinkena, Daina Nītiņa, Tamāra Porīte, Ruta Veidemane u.c., tas divos sējumos iznāca gan tikai 2002 un 2007. Izdoti arī daži 17.–18. gs. rakstu pieminekļi, ko izdošanai gatavoja K. Karulis, Kornēlija Pokrotniece u.c.

Jebkuras zinātnes nozares attīstību veicina ne tikai atsevišķu grāmatu vai rakstu krājumu, bet it īpaši periodisku izdevumu iznākšana. Pēc Filologu biedrības rakstu slēgšanas ilgāku laiku padomju režīma apstākļos šādu izdevumu nebija. Tikai 1952 sāk izdot ZA „Valodas un literatūras institūta rakstus”, kas ne visai regulāri iznāca līdz 1964. Zinātniskos rakstus valodniecībā publicēja arī „Zinātņu Akadēmijas Vēstis” un atsevišķu augstskolu rakstu sērijas.

Tāpēc nozīmīgs notikums bija jauna, īpaši baltu valodām veltīta žurnāla „Baltistica” parādīšanās 1965, ko izdeva Viļņas Universitāte, kas kļuvusi par nozīmīgāko baltistikas centru pasaulē. Jau 1964 Viļņā notika arī pirmā tolaik vissavienības baltistu konference, no konferencēm izauga tagad ik pa 5 gadiem rīkotais starptautiskais baltistu kongress. Gan kongresos, gan žurnālā atrodami daudzu latviešu valodnieku vārdi. Sadarbība ar Lietuvas kolēģiem visu laiku ir bijusi ļoti nozīmīga latviešu valodnieku izaugsmei.

Arī Latvijā līdzās A. Ozola piemiņas konferencei radās cita regulāra – Jāņa Endzelīnas piemiņas konference (kopš 1963), kuras materiāli gan netika publicēti. Tikai 1984–1992 līdz ar citu konferenču referātiem tie iekļauti krājumā „Valodas aktualitātes”.

Pēc Latvijas inkorporācijas Padomju Savienībā latviešu valodas funkcijas un lietojuma jomas strauji samazinājās, atdodot vietu krievu valodai. Tomēr vienlaikus pastāvēja oficiāla institūcija, kam bija jārūpējas par latviešu valodas tālāku izveidi – Latviešu valodas terminoloģijas komisija, ko izveidoja 1946 Zinātņu akadēmijas pārraudzībā. Sākotnēji LZA TK pakļauta ZA Prezidijam (1946–1959), vēlāk pievienota LZA Valodas un literatūras institūtam (1959–1992). Nozīmīgākie komisijas vadītāji padomju laikā bija R. Grabis, A. Blinkena, Valentīna Skujiņa. Pastāvēšanas laikā komisija ir izskatījusi un apstiprinājusi lietošanai terminus visdažādākajās jomās, izdodot ap 150 terminu vārdnīcu un biļetenu.

20. gs. 60.–80. gados visai aktīvi strādāja arī Liepājas Pedagoģiskā institūta valodnieki. Liepājnieki sagatavoja vairākus rakstu krājumus, publicēja savus pētījumus citos izdevumos. Īpaši pieminami Ilmārs Freidenfelds, A. Reķēna, Gunta Smiltniece, Vaira Strautiņa, Maigone Beitiņa. Savukārt Daugavpilī 1960 latviešu valodas un literatūras specialitāti un katedru likvidēja, to atjaunoja tikai 1976. Kopš tā laika šeit darbojās vairāki nozīmīgi valodnieki – D. Nītiņa, A. Breidaks, Vilma Šaudiņa, Zaiga Ikere.

Otrais pasaules karš latviešu valodniekus sadalīja tajos, kas palika, un tajos, kas devās trimdā. Aizbrauca Latvijas Universitātes profesori E. Blese, A. Ābele, aizbrauca J. Endzelīna tuvākā līdzstrādniece E. Hauzenberga(-Šturma), arī V. Rūķe(-Draviņa), aizbrauca arī citi tā laika jaunākās paaudzes valodnieki. Pēc kara viņiem nebija viegli atrast darbu savā specialitātē. Daži strādāja zemākos akadēmiskos amatos vai darīja pat citus darbus. Tomēr no saviem sapņiem neatteicās. No šīs paaudzes visaugstāk kāpa tieši V. Rūķe-Draviņa, iegūdama doktora grādu Zviedrijā un kļūdama par pirmo baltu valodu profesori Stokholmas Universitātē. E. Hauzenberga-Šturma strādāja Bonnas Universitātē, E. Blese – Maincas Universitātē, Kārlis Draviņš – Lundas Universitātē. Arī no tiem latviešiem, kas savu izglītību ieguva jau ārpus Latvijas, izcēlās vairāki nozīmīgi latviešu valodas pētnieki, to vidū Valdis Zeps, Baiba Metuzāle-Kangere, Jāzeps Lelis, Alfrēds Gāters, Miķelis Bukšs.

Latviešu valodnieki trimdā ne tikai pētīja valodu, publicējās starptautiskajā presē, bet arī veicināja latviešu valodas uzturēšanu trimdas sabiedrībā, popularizēja savus sasniegumus, rakstot dažādos latviešu izdevumos. Speciāli valodniecībai bija veltīts atjaunotais „Ramaves” izdevums „Ceļi”, kas iznāca gan neregulāri, bet ilgus gadus. Īpaši valodas kopšanai Čikāgā 1980–1987 izdeva žurnālu „Vēstis”. Latgaliešu valodas problemātikai veltīti raksti tika iespiesti turpinājumizdevumā „Acta Latgalica”.

Īpaša nozīme bija mācībgrāmatām, kuru vidū visnoturīgākā bija Valerijas Bērziņas-Baltiņas „Latviešu valodas gramatika”. Tās pirmais izdevums parādījās vēl 1942 Rīgā, taču pēc tam līdz pat 1987 vēl pieci izdevumi ārzemēs, kā arī divi izdevumi jau atkal Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Pretēji vairākām ortogrāfijas maiņām Padomju Latvijā (1946–1969), trimdas latvieši turējās pie t.s. Endzelīna pareizrakstības, par normas avotu izmantodami jau 1942 Rīgā izdoto Latviešu valodas krātuves „Latviešu pareizrakstības vārdnīcu”, kas arī līdz 1987 daudzreiz izdota atkārtoti. V. Bērziņa-Baltiņa kopā ar J. Bičoli sagatavoja arī „Latviešu valodas vārdnīcu” (1993). Savukārt svarīgs ieguldījums latviskās terminoloģijas nostiprināšanā trimdā ir bijis „Latviešu tehniskās terminoloģijas vārdnīcas” izdevums piecos sējumos (1972–1986) Ernesta Dravnieka redakcijā.

Gan ar trimdas valodnieku, gan cittautu kolēģu pūlēm latviešu valoda laikā pēc Otrā pasaules kara tika mācīta vairākās universitātēs Rietumos. Latviešu pašu izglītošanā vislielākā nozīme ir bijusi Stokholmas Universitātei, Rietummičiganas Universitātei, kā arī Trevora Fennela vadītajiem kursiem Austrālijas universitātēs Adelaidē un Melburnā. Zinātniskiem nolūkiem latviešu valoda tika mācītā arī Bonnas Universitātē, Minsteres Universitātē un dažās citās vietās.

Trimdas valodnieki kopā ar citu zinātņu pārstāvjiem un saviem lietuviešu un igauņu kolēģiem 1968 Amerikā izveidoja Baltijas studiju veicināšanas asociāciju (AABS), kas kopš tā laika ik pa diviem gadiem rīko starptautiskas konferences kādā no ASV vai Kanādas universitātēm. Tajās vienmēr ir bijusi arī valodniecības sekcija. Savukārt Eiropā kopš 1971, Stokholmā, reizi divos gados tika organizēta Baltijas studiju konference Skandināvijā. Tā katru gadu latviešu valodas pētnieki no dažādām zemēm tikās kādā no Eiropas vai Amerikas pilsētām.

Latviešu valodas studijām un pētniecībai īpaša vieta vienmēr ir bijusi arī Lietuvā. Padomju laikā kā mācību priekšmetu to mācīja Viļņas Universitātē, kur kursu vadīja Jons Kabelka, kas sarakstījis gan mācībgrāmatu, gan kopā ar Jonu Balkeviču sagatavojis pirmo latviešu-lietuviešu vārdnīcu (1977). Latviešu valodniecības vēsturei nozīmīgi ir Aļģirda Sabaļauska plašie pētījumi.

Latviešu–igauņu kontaktus gadiem pētījis igauņu valodnieks Lembits Vaba, bet ilggadīgajam Tartu Universitātes profesoram Paulam Aristem ir izcila nozīme latviešu valodnieku izaugsmē 50. un 60. gados, kā arī lībiešu valodas izpētē.

Noteikti pieminami vēl divi valodnieki. Velta Staltmane, kas strādāja Maskavā, radījusi svarīgus darbus latviešu uzvārdu izpētē, bet latviešu valodas vēsturei vērtīgi ir poļu valodnieka Staņislava F. Kolbuševska pētījumi. Tomēr visražīgākais cittautu pētnieks, kas rakstījis gan par gramatikas, gan rakstu valodas vēstures jautājumiem, ir Austrālijas Flindersa Universitātes profesors Trevors Fennels, kas ir publicējis neskaitāmus rakstus un grāmatas, tostarp 17. un 18. gs. latviešu gramatiku un vārdnīcu jaunizdevumus.

Latviešu valodas funkcijas un lietojums padomju režīma laikā sašaurinājās, bet latgaliešu rakstu valoda faktiski tika aizliegta. Jau drīz pēc kara pārtrauca izdot periodiku latgaliski, cita literatūra iznāca ļoti maz, turklāt arī tikai līdz 60. gadu sākumam. Latgaliešu valoda palika vienīgi katoļu baznīcā, kā arī izlokšņu formā kā ikdienas sarunvaloda. Arī latgaliskā pētniecība faktiski bija sašaurināta tikai uz dialektoloģiskiem darbiem. Šai jomā visnozīmīgākais bija Antona Breidaka, Antoņinas Reķēnas devums. Latgaliešu rakstu valodu tomēr uzturēja trimdas latgalieši – gan ar literatūras izdevumiem, gan rakstu krājumu „Acta Latgalica”, gan ar katoļu baznīcu. Redzamākie latgaliešu valodas pētnieki un popularizētāji šais trimdas gados bija Miķelis Bukšs, Jāzeps Lelis, Valdis Zeps u.c.

Vēl smagākā situācijā nonāca lībiešu valoda. Pēc Otrā pasaules kara lībiešu ciemi atradās PSRS pierobežas zonā, kas iegrožoja to attīstību. Valodas runātāji bija devušies gan uz Latvijas pilsētām, gan Rietumiem, tāpēc faktiskais valodas lietojums strauji samazinājās. Arī pētniecība Latvijā praktiski vairs nenotika. Vienīgi Pēteris Dambergs sadarbībā ar igauņu un somu pētniekiem, kā arī Latvijā dzīvojošo Tenu Karmu sagatavoja vairākus manuskriptus, palīdzēja citiem pētniekiem. Arī igauņu un somu valodnieki ik pa brīdim meklēja vēl esošos runātājus, vāca materiālus, tos izdeva un aprakstīja. Ievērojamākie šī laika lībiešu valodas pētnieki – Eduards Vēri, Tīts Reins Vītso, Sepo Suhonens.

20. gs. astoņdesmito gadu vidū, sākoties t.s. perestroikai un atmodas kustībai, latviešu valodai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Valodas statuss un tās faktiskais lietojums bija viena no pirmajām paceltajām problēmām. Ar sabiedrības un valodnieku pūliņiem tika panākts, ka 1989 pieņēma pirmo Latvijas PSR Valodu likumu, kurā latviešu valodai bija atkal piešķirts valsts valodas statuss. Reāli situācija tomēr sāka mainīties tikai ar Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanu 1991. Pakāpeniski izveidoja valstiskas instances, kas rūpējas par valodas likuma burta un gara realizāciju. Tā izveidoja Valsts (tag. Latviešu) valodas aģentūru, ko vada Jānis Valdmanis, Valsts valodas centru, ko vadījuši Dzintra Hirša, Agris Timuška, Māris Baltiņš, arī Tulkošanas un terminoloģijas centru, ko 2009 pievienoja VVC. Centra ietvaros darbojas Valsts valodas inspekcija, kā arī Latviešu valodas ekspertu komisija, kas regulāri izvērtē dažādus dokumentus, kodificē literārās valodas normas, sniedz atzinumus par dažādiem valodas jautājumiem. Izveidota arī Vietvārdu apakškomisija un Latgaliešu rakstu valodas (agr. ortogrāfijas) apakškomisija, kā arī īpaša Kalendārvārdu ekspertu komisija.

Valsts prezidenta institūcijas pārraudzībā izveidota un vairākkārt atjaunota Valsts valodas komisija. To sākotnēji vadīja dzejniece Māra Zālīte, pašlaik Andrejs Veisbergs. Valodnieki aktīvi iekļāvušies valsts valodas politikas izveidē un realizācijā. Lielākie nopelni te Inai Druvietei, kas ne tikai teorētiski ar rakstiem un grāmatām pamatojusi valodas politikas darbības, bet arī praktiski to realizējusi, būdama gan Saeimas deputāte, gan izglītības un zinātnes ministre. Ar I. Druvietes līdzdalību vai atbalstu veikti daudzi sociolingvistiski pētījumi par latviešu valodas situāciju, tās dažādiem aspektiem.

Latviešu valodas aģentūra šais gados sniegusi konsultācijas par dažādiem valodas jautājumiem, tāpat arī veicinājusi latviešu un arī lībiešu valodas izpēti un popularizēšanu. Te strādā J. Valdmanis, I. Vītola, D. Liepa u.c. Ar LVA finansiālu atbalstu realizēti daudzi
projekti – sociolingvistiskas aptaujas, mācībgrāmatas, tulkojošas vārdnīcas, atsevišķi pētījumi, populārzinātniski izdevumi u.c. Ar LVA gādību kopš 2005 atkal iznāk valodas kultūrai veltīts izdevums – „Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi”.

Par latviešu valodas terminoloģijas attīstību galvenā atbildība joprojām ir Latvijas Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijai, kuru neatkarības gados vadījuši Aina Blinkena, Valentīna Skujiņa un Juris Baldunčiks.

Kādreizējais Latvijas ZA Valodas un literatūras institūts jau 1992 tika sadalīts un no tā Valodas daļas izveidots Latviešu valodas institūts (direktors J. Valdmanis, kopš 2004 – Ilga Jansone ). Tagad šis institūts iekļauts kā struktūrvienība Latvijas Universitātē. LVI šais gados turpināti un realizēti nopietni pētījumi, kuros iesaistījušies gan pieredzējušie (B. Bušmane, O. Bušs, I. Jansone, J. Grigorjevs, A. Stafecka, A. Timuška u.c.), gan arī daudzi jaunās paaudzes valodnieki (A. Trumpa, R. Siliņa-Piņķe, I. Pūtele, I. Indričāne, S. Rapa u.c.). 1996 pabeigta „Latviešu literārās valodas vārdnīca”, atsākta Latvijas vietvārdu vārdnīcas izdošana, izdoti divi Latviešu valodas dialektu atlanta sējumi, publicēti daudzu valodnieku rakstu sējumi, strādāts pie citiem projektiem. Pašlaik īpaši aktīvi noris darbs onomastikā, fonētikā, vēsturiskajā leksikogrāfijā, dialektoloģijā. Nozīmīgs notikums ir turpinājumizdevuma „Linguistica Lettica” izdošana, kas iznāk jau kopš 1997. LVI paspārnē ar citu institūciju valodnieku līdzdalību tapuši arī divi nozīmīgi izdevumi – „Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (2007) un plašā „Latviešu valodas gramatika” (2013).

Būtiskas izmaiņas notikušas Latvijas Universitātē. Filoloģijas fakultāte apvienota ar bij. Svešvalodu fakultāti, izveidojot Humanitāro zinātņu fakultāti. Bij. Latviešu valodas katedra pārtapusi par divām – Latviešu un vispārīgās valodniecības katedra, kas pārzina mūsdienu latviešu valodas pētījumus, un Baltu valodniecības katedra, kuras locekļi pievērsušies valodas vēstures, dialektoloģijas, citu baltu valodu pētniecībai. Tajās strādā Andra Kalnača, Ilze Lokmane, Lidija Leikuma, Laimute Balode, Pēteris Vanags, Edmunds Trumpa u.c. Latviešu valodai savos pētījumos daudz uzmanības veltījuši arī citi fakultātes valodnieki, kas ikdienā māca ar citām valodām saistītus studiju kursus, piem., Igors Koškins, Andrejs Veisbergs, Maija Brēde, Ineta Balode u.c. LU Filoloģijas fakultātē jau 1991 sāka izdot rakstu krājumu „Baltu filoloģija”, kas tagad pārtapis par starptautisku baltu valodniecības žurnālu. Par regulāru izdevumu kļuvis arī krājums „Valoda: nozīme un forma” (kopš 2009). Angļu nodaļa kopš 2011 izdod žurnālu „Baltic Journal of English Language, Literature and Culture”, kurā atrodams arī pa kādam latviešu valodai veltītam rakstam.

Liepājas Pedagoģiskais institūts (pēc tam akadēmija) 2009 kļuva par Liepājas Universitāti. Arī te turpinās aktīva valodnieciska pētniecība, publicētas grāmatas (B. Laumane, G. Smiltniece, I. Ozola, L. Lauze u.c.), aizstāvētas vairākas doktora disertācijas. Viena no jomām, kam pievērsušies Liepājas valodnieki, ir Dienvidkurzemes valoda dažādos aspektos. Par nozīmīgu notikumu Latvijas mērogā ir kļuvusi gadskārtējā konference „Vārds un tā pētīšanas aspekti”, kuras referāti realizējas rakstu krājumos (kopš 1997).

Pēc neatkarības atjaunošanas augstākās izglītības iestāde izveidota Rēzeknē – Rēzeknes Augstskola (kopš 2016 Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija). Šeit realizēti daudzi projekti, kas saistīti ar latgaliešu rakstu valodu, ar latgalisko izlokšņu, ar citu valodu lietojumu Latgalē (S. Lazdiņa, H. Martens, A. Kļavinska u.c.). Rēzeknē tiek izdots arī humanitāro zinātņu žurnāls „Via Latgalica”, kur publicēti arī raksti valodniecībā. Lielā mērā tieši ar Rēzekni saistīta starptautisko latgalistikas konferenču tradīcijas aizsākšana.

Valodnieciski pētījumi turpinās arī Daugavpils Universitātē. Te līdzās latviešu valodai (V. Šaudiņa, Z. Ikere u.c.) plaši tiek pētīta krievu un citas valodas. Arī Daugavpilī kopš 1991 notiek regulāras starptautiskas konferences un kopš 1994 tiek izdots regulārs rakstu krājums „Valoda dažādu kultūru kontekstā”.

Jauna augstskola izveidota Latvijas rietumos – Ventspils Augstskola. Tajā tiek sagatavoti arī tulki, tāpēc pētniecība saistīta galvenokārt ar kontrastīvajiem pētījumiem (J. Baldunčiks, Dz. Lele-Rozentāle, J. Sīlis u.c.).

Vairāki valodnieki darbojas – RPIVA Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā . Te izveidots Bērna valodas pētījumu centrs, kur strādā Dace Markus, Anna Vulāne un vairāki citi.

Par nozīmīgu latviešu valodas izpētes centru ir kļuvusi LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, ko ilgus gadus vadījis Andrejs Spektors. Te strādājuši arī M. Baltiņa, I. Auziņa, E. Milčonoka, I. Skadiņa u.c. MIL veidojusi Līdzsvarotu mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusu, Lietuviešu-latviešu-lietuviešu paralēlo tekstu korpusu, Latviešu valodas seno tekstu korpusu „Senie”, kas ir neaizstājami palīgi mūsdienīgai un datorizētai latviešu valodas un tās vēstures izpētei. Kopā ar Rēzeknes Augstskolu izveidots Mūsdienu latgaliešu tekstu korpuss. MIL datorizēta K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca”, tiek veidota ļoti plaša vārdnīca Tēzaurs.lv, strādāts pie latviešu valodas tekstu automatizētas analīzes, mašīntulkošanas attīstības un citiem nozīmīgiem projektiem.

Latviešu valodas pētniecība un mācīšana citu valstu augstskolās pēc 1991 ir aktivizējusies. To joprojām pasniedz un pēta Lietuvā – Viļņas Universitātē, atjaunotajā Vītauta Dižā Universitātē Kauņā, Šauļu Universitātē un citur. Latviešu valodas izpētē un popularizēšanā vislielāko ieguldījumu devuši Alberts Rosins, Alvīds Butkus, Daļa Kiseļūnaite, Regīna Kvašīte, arī citi valodnieki. Latviešu valodai veltītu rakstu visvairāk ir žurnālos „Baltistica”, „Acta Linguistica Lithuanica”, taču tādi atrodami arī citos izdevumos.

Latviešu valoda tiek mācīta vairākās Polijas augstskolās – Varšavas Universitātē, kur par baltu valodām atbild Aksels Holvūts, Adama Mickeviča universitātē Poznaņā, kur strādā Nikole Naua. Abi valodnieki latviešu valodai veltījuši daudzas no savām publikācijām. Polijā ilgāku laiku iznāca arī izdevums „Linguistica Baltica”, bet tagad tiek izdots jauns žurnāls „Baltic Linguistics”.

Vācijā ievērojamais baltists Rainers Ekerts Greifsvaldes Universitātē izveidoja pirmo Baltistikas institūtu, kur pašlaik strādā viņa audzēkņi. Latviešu valoda kā mācību priekšmets tiek pasniegta arī Maincas Universitātē, kā ik pa laikam arī dažās citās universitātēs. No latviešu valodas pētniekiem jāpiemin arī Bertolds Forsmans, kas sarakstījis gan gramatiku, gan mācībgrāmatu un vārdnīcu. Ar Pāvela Štola gādību latviešu valoda jau ilgāku laiku tiek mācīta Kārļa Universitātē Prāgā. Jau vairāk nekā 20 gadu latviešu valoda mācīta arī Ungārijā (Budapeštā, Sombathejā). Francijas un Itālijas augstskolās latviešu valoda pasniegta kā mācību kurss, vai arī pētīta. Īpaši pieminams Pizas Universitātes profesora Pjetro U. Dini ieguldījums baltistikā, arī latviešu valodas izpētē. Viņš ir arī žurnāla „Res Balticae” izdevējs un galvenais redaktors. Ziemeļeiropā latviešu valodu pašlaik var studēt Stokholmas Universitātē, Helsinku Universitātē un Sanktpēterburgas Valsts universitātē, kur darbojas ievērojamais latviešu valodas pētnieks Aleksejs Andronovs. Krievijā joprojām tiek izdots rakstu krājums „Balto-slavjanskie issledovanija”. Diemžēl pēc Terjes Matiasena nāves pārtrauktas baltu valodu studijas Oslo Universitātē.

ASV pēc latviešu valodas studiju programmas likvidēšanas Rietummičiganas Universitātē par vienīgo augstskolu, kur var apgūt visas Baltijas valodas, kļuvusi Vašingtonas Universitāte Sietlā, kur baltistikas studijas vada Guntis Šmidchens. Latviešu valodas studijas un pētniecība Japānā pēdējā laikā ir sporādiska, taču nesen radītas iespējas studēt latviešu valodu Ķīnā, Pekinas Svešvalodu universitātē. Ne vienu vien no minētajām studiju programmām ar līdzekļiem vai materiāliem atbalsta arī Latvijas valsts ar Latviešu valodas aģentūras starpniecību.

Valsts valodas likumā ierakstīts, ka „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Gan latgaliešu sabiedrība, gan vairāki valodnieki (Antons Breidaks, Lidija Leikuma, Anna Stafecka u.c.) ir aktīvi iesaistījušies latgaliešu rakstu valodas normu precizēšanā, kā arī tās popularizēšanā. Svarīgs notikums ir tas, ka Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisija 2007 apstiprināja atjaunotus latgaliešu rakstības noteikumus. Tie tiek plaši izmantoti latgaliski iespiestajos izdevumos. Latgaliski izdod grāmatas, ik pa brīdim arī periodiskus izdevumus. Valodnieki daudz darījuši arī rakstu valodas modernizēšanā, tās izpētē. Kopš 2004 regulāri notiek starptautiskas latgalistikas konferences, tiek izdoti to materiāli.

Valsts valodas likums nosaka arī, ka „Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Tomēr salīdzinājumā ar latgaliešu valodu situācija ir būtiski atšķirīga. Nav vairs kopienas, kas lībiešu valodu izmantotu kā ikdienas saziņas līdzekli, faktiski vairs nav lībiešu kā pirmās valodas runātāju. Galvenā uzmanība pievērsta valodas izpētei, tomēr notikušas arī lībiešu valodas normēšanas konferences (1995, 2005), kas ļāvušas nodrošināt lībiešu rakstu valodas tradīcijas pēctecību, radot stabilu pamatu lībiešu rakstu valodas izdevumiem un saskaņotai valodas normēšanai. Valodas izpētē daudz darījuši Tīts Reins Vītso, kas sastādījis „Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcu” (2012). Tās sagatavošanā viņam palīdzēja Valts Ernštreits, kurš pētījis arī lībiešu rakstu valodas vēsturi. Savukārt pirmo dažādos avotos balstīto Salacas lībiešu valodas vārdnīcu „Salis-livisches Wörterbuch” (2009) izveidojuši Eberhards Vinklers un Karls Pajusalu. Pēdējais ar pseidonīmu Ķempju Kārlis publicējis arī dzeju krājumu „Salats joug kolm aģa” (Salacas upes trīs krasti), kas ir pirmā grāmata šajā lībiešu valodas dialektā. Kaut lībiešu valoda vairs neskan ikdienā, tās dzīve nav beigusies. Turpinās arī tās izpēte, pašlaik aizsākts darbs pie jaunas plašākas lībiešu valodas gramatikas.

Nobeigums

Latviešu rakstu valoda un valodas izpēte ir veikusi ceļu vairāk nekā 400 gadu garumā. Valoda no pirmajiem fragmentāriem un visai neprecīziem pierakstiem izaugusi līdz attīstītai rakstu valodai, kas ir Latvijas valsts valoda, izmantojama daudzveidīgās funkcijās, lietojama arī jaunajās tehnoloģijās. Valodniecība no pirmajiem mēģinājumiem izprast tās struktūru un apkopot tās vārdu krājumu kļuvusi par izvērstu zinātnes nozari, kas pēta valodu visā tās daudzveidībā. Latviešu valoda ir aprakstīta vairākās plašās gramatikās – J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikā” (1951), „Mūsdienu latviešu literarās valodas gramatikā” (1959–1962), „Latviešu valodas gramatikā” (2013), sastādītas plašas vārdnīcas – K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1946), „Latviešu literarās valodas vārdnīca” (1971–1996), publicēti neskaitāmi pētījumi par atsevišķām valodas apakšsistēmām, to vēsturi, dažādiem problēmjautājumiem. Ar izpēti nodarbojas akadēmiski izglītoti speciālisti dažādās Latvijas vietās un institūcijās. Tāpat arī citur pasaulē joprojām ir interese par latviešu valodu. To apgūst un arī pētī daudzās universitātēs Eiropas zemēs un arī citos kontinentos. Daudz ir paveikts, taču arī darāmā netrūkst. No laika nedrīkst atpalikt nedz valoda, nedz zinātne. Attīstās tehnoloģijas, tām ir „jārunā” arī latviski. Latviešu valodai ir jābūt pievilcīgai gan tiem, kas ar to izaug, gan tiem, kas to apgūst kā pieaugušie. Tikai tā būs iespējams pastāvēt mūsdienu izaicinājumiem pārpilnajā pasaulē.

  • Latviešu rakstu valodas rašanās periods
  • Latviešu valodniecības agrīnais periods
  • Latviešu valodniecības vidējais periods
  • Latviešu valodniecības mūsdienu periods